Visspilgtākās atmiņas no skolas laikiem
Pirmie trīs gadi (7. - 9. klase) nebija tie labākie, jo varētu teikt, ka nebiju tā populārākā vai mīlētākā persona klasē. Gluži otrādi. Toties pēdējie trīs gadi (10. - 12. klase) ir pilni ar labām atmiņām un jautriem stāstiem. Atceros, cik vērtīgi bija kaut minūti pirms zvana tikt ārā no klases, lai ieņemtu labu vietu rindā uz pusdienām, un pusdienas vienmēr bija ļoti garšīgas. Mans standarta pasūtījums bija augļi ar jogurtu (saldais pa priekšu!), kam sekoja vārīti kartupeļi ar biezpienu un siļķi. Skolas laikā man labi padevās matemātika un atmiņa arī nekliboja (droši vien biezpiens palīdzēja), tāpēc matemātikas testus es pabeidzu ātri, nodevu skolotājai un, kā izgāju no klases ārā, sēdos un no atmiņas uz papīra sarakstīju visus testa jautājumus ar manām atbildēm (kas 99% bija pareizās). Šad tad šie papīri arī palīdzēja citiem... 12. klase uz beigām man pagāja ļoti ātri. Un kopš sasniedzot 18 gadus, jutos ļoti pieaugusi (skatoties atpakaļ, bērns vien biju). Tā kā gandrīz visu skolas laiku jau no pirmās klases biju ļoti apzinīga, bija tikai gaidāms, ka uz skolas beigām gribēšu "paeksperimentēt". Bija nedēļas, kur pa naktīm kopā ar pāris klasesbiedrenēm mēs gājām uz ballītēm un pa dienu - uz skolu. Laimīgā kārtā, sekmes necieta. Bija grūti, kad skolotājas Reihleres stundās uznāca smieklu lēkme, ko bija ļoti grūti slēpt. Bibliotekāre Silvija vienmēr bija ļoti izpalīdzīga un pacietīga.
 
Ieteikumi skolai no šī brīža skatu punkta
Piedāvāt pēc iespējas vairāk pulciņus un aktivitātes jauniešiem, jo šīs skolas laiks tik ātri paiet un "lielajā dzīvē" vairs nav tik daudz iespēju pamēģināt ko jaunu un satikt jaunus draugus, kā skolas laikā.
 
Absolventa stāsts
Ģimnāziju pabeidzu 2009. gadā un absolvēju 12.c klasi. Eksāmenu rezultāti man bija ļoti labi, bet nebiju izlēmusi, ko darīt tālāk. Vasara bija jau vidū, kad māsa, kas dzīvoja Londonā, piedāvāja man padzīvot pie viņas un, ja vēlēšos, iespējams studēt Lielbritānijā. Tā kā plānu studēt Latvijā man nebija, piekritu doties projām, ar cerību saprast, ko vēlos darīt, un pēc studijām atgriezties Latvijā. 2009. gada 14. septembrī es ielidoju Londonā. Pa šiem gandrīz 10 gadiem (šis stāsts ir rakstīts 2019. gada 15. augustā) ir ļoti daudz kas noticis, bet diemžēl Latvijā es neesmu un šaubos, vai atgriezīšos uz palikšanu. Man ir bakalaura grāds Inženierzinātnēs, darbs automašīnu kompānijā Jaguar Land Rover, kur strādāju par elektroauto inženieri. Esmu precējusies ar īru un mūsu meitai ir gandrīz trīs mēneši. Par dzīvi nevar sūdzēties un arī nevajag. Dzīve ir jāsvin! To es novēlu saviem skolas biedriem un skolotājiem, un jau gaidu nākamo salidojumu, kur atkaltikšanās prieks ir neviltots.
  • IMG1
  • IMG2
  • IMG3