Lai aizpildītu aptaujas veida formu, klikšķiniet šeit.

Visspilgtākās atmiņas no skolas laikiem
Manas skolas laiku atmiņas ir cieši saistītas ar cilvēkiem un emocijām, jo manu pasaules uzskatu veidoja mana aktīvā sabiedriskā dzīve, kurai atdevu ļoti daudzus savus labākos dzīves gadus 😉. Ļoti novērtēju, ka skolotāji mums uzticējās, ļāva izpausties un spēja tikai apbrīnot. Jo par 12.a klases meiteņu gājienu cauri pilsētai kāzu kleitās un mūķeņu tērpos runā vēl šo baltdien!
Visspilgtākās atmiņas no skolas laikiem
Man vispirms būtu jāsāk ar to, ka mums bija ļoti draudzīga klase. Mēs pat visi nepaspējām vēl uzsākt savas mācību gaitas baltajā ģimnāzijā, kā tika jau nodibināta leģendārā domubiedru grupa portālā draugiem.lv - GNVĢ 7.A! Varbūt neprecīzs nosaukums un kāds no maniem bijušajiem klasesbiedriem varētu mani izlabot, bet doma ir saprotama. Mēs gandrīz katru gadu rīkojām savu klases vakaru - ārpus skolas. Taisnības labad, mēs tos turpinājām rīkot arī pēc 9.klases absolvēšanas, kad vairāki bija izvēlējušies mācīties citās skolās - kāds aizgāja mācīties Rīgas skolās, kāds uz Valmieras pilsētā esošajām skolām u.c. Otrkārt, es tiku mācīties pie ļoti kolorītiem skolotājiem. Tā kā man matemātika sagādāja vislielākās rūpes, es spilgti atceros manas matemātikas skolotājas, cien. Lidijas Ķeķeres frāzi: "Diāna, matemātika - tas ir domāšanas veids. Tu redzi to iestaigāto taciņu uz zemes pie skolas? Cilvēki taču varētu iet pa asfaltu, bet viņi iet taisnāko ceļu. Mūsu prāts pats vēlas atrast visātrāko ceļu". Ne mazāk manā atmiņā ir iespiedušies vairāki citāti no manas vācu valodas skolotājas Anitas Putnas, bet viens no spilgtākajiem: "Ir jāmācās vārdiņi! Jūs tagad domājat, kāpēc es tik stingri prasu?Saprotiet to, ka šeit mēs to prasām, bet universitātē Jums neviens neprasīs, vai Jūs esat gatavs? Vai Jūs esat visu iemācījies?" Tik smeldzīgi taisnīgi. Un patiesi. Ar visu iepriekš minēto es gribu pateikt, ka visspilgtākās atmiņas, protams, ir saistītas ar cilvēkiem. Man bija iespēja mācīties kopā ar ļoti interesantiem, talantīgiem cilvēkiem pie skolotājiem, kas bija spilgtas personības. Citstarp es gan nevaru nepieminēt pāris epizodes. Ēdnīca, bet jo īpaši ķiplokmērces cepure. Matemātikas stundas un skolas sanāksmes sporta centrā. Vienā skolas sanāksmē mums pateica - ir paziņots, ka valstī ir iestājusies ekonomiskā krīze. Tanī brīdī man tas savā nenobriedušajā prātā šķita kaut kas līdzīgs kara pieteikumam Latvijas Republikai. "Lielo" un "mazo" garderobe. Kad es vēl gāju uz "mazo" garderobi, dažreiz stundu laikā "lielo garderobē" varēja redzēt "lielos" kaut ko "perinām". Rīgas sargi filma Kultūras centrā. Karoga svētki, mēģinājumi. Mūsu mazās teātra izrādes. Aizskatuve aktu zālē. Tie smaragdzaļie aizkari.. Vizuālā māksla. Tur allaž bija auksti. Ģeogrāfijas stundu mazā klases telpa. Slēpošana Spārītes parkā, it īpaši viens mazais distances gabals - paveras mūžzaļi koki, sniegbalts horizonts un.... Sporta skolotāja ar savu skanīgo, bet stingro balss toni: "Ātrāk, ātrāk, Diān, daudz jau vairs nepalika!" Un vienmēr tās nezūdošās gaidas - kaut ātrāk pabeigt šo klasi un būt jau nākamajā..
Visspilgtākās atmiņas no skolas laikiem
Gulbenes novada valsts ģimnāzija man paliks atmiņā kā izaugsmes iespējām bagāta skola, par kuru citiem vienmēr stāstu ar lepnumu. Noteikti nevaru aizmirst dalību projektā Euroweek 2013, kad kā 10. klases skolēns ar klasesbiedriem skolotājas Aleksandras Birkovas vadībā devāmies uz Tallinu pārstāvēt Latvijas delegāciju. Pavisam jaunu pieredzi, izkāpjot no savas komforta zonas, ieguvu, piedaloties runas konkursā, kuram noteikti nebūtu pieteicies, ja mani nepierunātu skolotāja Ligita Zitāne. Agri no rīta kopā ar skolotāju daudz tika izrunāti vieni un tie paši teikumi, lai iemācītos pareizajos brīžos, pareizajos ilgumos ieturēt pauzes. Atmiņā paliekošs ir interesantais izpētes posms, izstrādājot zinātniski pētniecisko darbu, skolotāja Dzintara Ziediņa vadībā, pavadot skolā garas pēcpusdienas. Šeit arī vārdos neizsakāms paldies jāsaka skolas vadībai par iespēju doties neaizmirstamā izpētes braucienā uz Vāciju. Ne tikai ieguvu vērtīgus ZPD praktiskos materiālus, bet arī iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, ar kuriem ik gadu satiekamies, viens pie otra aizbraucot ciemos. Manā dzīvē ļoti nozīmīgs bija arī apjomīgais gatavošanās posms starptautiskajam vācu valodas eksāmenam, kur bez skolotājas Anitas Putnas prasīguma noteikti būtu pēc tam pavisam grūti gājis. 12. klasē man bija lieliska iespēja piedzīvot vienu no skolas vēsturē lielākajiem pasākumiem “Euroweek 2015”, kad šeit tika uzņemtas ES valstu skolu delegācijas. Atmiņā visvairāk paliks tieši tas, cik ļoti pasākuma organizēšanā bija iesaistīts viss skolas kolektīvs ar skolotāju Aleksandru Birkovu priekšgalā. Un galu galā nav iespējams aizmirst savus klasesbiedrus no 7.-9. un 10.-12. klasei ar mūsu superīgajām klases audzinātājām Eviju Grunti un Ingrīdu Zelču. Liels paldies ir jāsaka skolas direktorei Lidijai Ķeķerei, jo šīs sava veida iestatītās vadlīnijas un vīzija par to, kādai jābūt Gulbenes novada valsts ģimnāzijai, ir noteikti galvenais iemesls, kāpēc par skolas laiku ir tik daudz spilgtu atmiņu!
Visspilgtākās atmiņas no skolas laikiem
Pirmie trīs gadi (7. - 9. klase) nebija tie labākie, jo varētu teikt, ka nebiju tā populārākā vai mīlētākā persona klasē. Gluži otrādi. Toties pēdējie trīs gadi (10. - 12. klase) ir pilni ar labām atmiņām un jautriem stāstiem. Atceros, cik vērtīgi bija kaut minūti pirms zvana tikt ārā no klases, lai ieņemtu labu vietu rindā uz pusdienām, un pusdienas vienmēr bija ļoti garšīgas. Mans standarta pasūtījums bija augļi ar jogurtu (saldais pa priekšu!), kam sekoja vārīti kartupeļi ar biezpienu un siļķi. Skolas laikā man labi padevās matemātika un atmiņa arī nekliboja (droši vien biezpiens palīdzēja), tāpēc matemātikas testus es pabeidzu ātri, nodevu skolotājai un, kā izgāju no klases ārā, sēdos un no atmiņas uz papīra sarakstīju visus testa jautājumus ar manām atbildēm (kas 99% bija pareizās). Šad tad šie papīri arī palīdzēja citiem... 12. klase uz beigām man pagāja ļoti ātri. Un kopš sasniedzot 18 gadus, jutos ļoti pieaugusi (skatoties atpakaļ, bērns vien biju). Tā kā gandrīz visu skolas laiku jau no pirmās klases biju ļoti apzinīga, bija tikai gaidāms, ka uz skolas beigām gribēšu "paeksperimentēt". Bija nedēļas, kur pa naktīm kopā ar pāris klasesbiedrenēm mēs gājām uz ballītēm un pa dienu - uz skolu. Laimīgā kārtā, sekmes necieta. Bija grūti, kad skolotājas Reihleres stundās uznāca smieklu lēkme, ko bija ļoti grūti slēpt. Bibliotekāre Silvija vienmēr bija ļoti izpalīdzīga un pacietīga.