dz sv smallLec, Saulīte, un sasildi ļaudis, kuri šo zemi par Latviju sauc,
Dod, Pērkon, mums spēku un tieksmi pēc brīvības,
Saved, Daugava, savos krastos mūsu dainas un teikas,
Nāc, Laima, un vieno Latvjus dziesmā un dejā.


Simona Sniķe: “Ja jāatbild uz jautājumu, ko man nozīmēja piedalīties Latvijas 100gadei veltītajos Vispārējos Dziesmu un Deju svētkos, tad tas bija vārdos neaprakstāms piedzīvojums, kas spilgti paliks atmiņā vēl ilgu laiku. Šie bija pirmie Dziesmu un Deju svētki manā mūžā, šķiet labākās dienas 2018.gadā līdz šim. Pilnīgi viss piedzīvotais bija brīnišķīgs, emociju piesātināts un līdz asarām aizkustinošs. Grūtības, kas bija vidēji naktī gulētas 4 stundas, aizpampušas acis, reizēm izsalkums, nogurums, sāpošas kājas, aukstums, slāpes – tas viss jau ir aizmirsies un pārklājies ar vienreizēju pacilātības, patriotisma un varenuma sajūtu, ko deva piedalīšanās svētkos. Secinājums viens – nākošo piecu gadu laikā ir jāsāk dejot vai dziedāt, lai svētkus izbaudītu kā dalībnieks. Liels paldies par iespēju tur būt gan lieliskajiem jauniešiem no DK “Rūsiņš”, gan vadītājai Edītei Ķikustei!”

Zanda Maltauniece: ”Latvietim tas ir gēnos - uzvilkt tautastērpu un izdzīvot latviskus rituālus. Tieši šo sajūtu mums dod Dziesmu un Deju svētki. Nedēļas garumā Latvija tiek vienota dziesmā un dejā. Arī es, būdama starp 18 tūkstošiem dejotāju, izdzīvoju pilnīgi citādāku dzīvi.

Viss nesākas ar pašu svētku baudīšanu. Viss sākās mūsos: smagajos mēģinājumos, strīdos un asarās. Lai arī esmu bijusi gan starp koristu rindām Mežaparkā, gan arī kā dejotāja jau vairākos Deju svētkos, šos es varu saukt par sev vistuvākajiem. Kāpēc? Tieši pienākumu un atbildības dēļ. Iemācījos to, ka laiks ir tikai iedomāta vērtība. Jā, tikai iedomāta! Ja ir vēlme, tad var paspēt visu. Nobraukt 200 kilometrus, lai ierastos uz mēģinājumu un uzreiz pēc tā doties atpakaļ uz studijām Rīgā? Jā, kāpēc gan ne? Lai arī pirms studiju uzsākšanas baidījos, ka dejas uz laiku būs jāpamet, šis gads man pierādīja pretējo. Ja sirds ko vēlas, tad laiks neeksistē!

Pēc nogurdinošas nedēļas augstskolā, ierados uz Kultūras centra skatuves un visu, nedēļas garumā iegūto nogurumu iemainīju pret spēku. Deja dod man spēku! Un Dziesmu svētki deva man trīskāršu spēku. Spēku pārvarēt nogurumu un ikdienas problēmas, lai arī turpmākos gadus nepamestu dejošanu. Noteikti arī pēc pieciem gadiem es atradīšos Daugavas stadionā un, lai arī būšu daļa no cita kolektīva, pirmā vēlme būs satikt Edīti un pateikties par visu, ko šo gadu laikā man ir iemācījusi. Un tā nav tikai dejošana, bet gan apzināšanās, ka esmu latviete. Latviete ar lielo burtu.

Esmu pateicīga Edītei par iespēju būt ne tikai kā dejotājai, kā tas bija visos iepriekšējos Dziesmu un Deju svētkos, bet šoreiz paskatīties un pat iesaistīties to tapšanā arī no cita skatu punkta. Turēt rokās vadītāju rakstu ornamentu grāmatu, censties izprast to un skatīties, kā top raksti. Šis bija mans lielākais ieguvums no svētkiem, kuru, iespējams esot cita kolektīva sastāvā, es nebūtu piedzīvojusi. Paldies skolotājai Simonai un Maijai par ieklausīšanos manī, atbalstīšanu visas nedēļas garumā. Šīs nedēļas laikā tieši Jūs man iemācījāt, ka es vairs neesmu tikai ģimnāzijas skolēns, bet jau atbildīgs cilvēks, kura viedoklis ir svarīgs un vērā ņemams.

Vai ir dzīve pēc Dziesmu un Deju svētkiem? Atbildot, es nespēju iedomāties, kāda būs mana dzīve pēc Dziesmu un Deju svētkiem. Es nevēlos atgriezties pie normālām, ikdienišķi garlaicīgām drēbēm, dzīvošanas individuāli. Vēlos turpināt šo svētku sajūtu, vēlos dzīvot ar kolektīvu, tās nedaudzās nakts stundas, vilkt tautas tērpu, pīt matus un likt vainagu un raudāt uz skatuves. Man laikam piemīt svētkuholisms – pēc tikko aizvadītajiem svētkiem, es vēlos tos vēl un vēl!”

Dita Elizabete Kandere: “Priekš manis šie Dziesmu un Deju svētki bija ļoti īpaši. Šeit mīļš paldies jāsaka skolotājai Edītei, jo tieši viņa bija tā, kas deva iespēju dejot kolektīvā, kur faktiski dejo tikai 10.-12.klašu skolēni. Par to es esmu viņai neizmērojami pateicīga! Ir iegūti jauni draugi, jauna pieredze, izdzīvotas dažādas neierastas situācijas un izbaudītas iepriekš neizjustas sajūtas. Es nevaru aprakstīt tās sajūtas, kas manī raisījās, dejojot Simtsgades Deju svētkos kopā ar padsmit tūkstošiem dejotāju, bet tas bija kaut kas varens. Vēl tagad pēc neaizmirstamajiem svētkiem dzīvoju svētku sajūtās, jo no tām iziet šķiet neiespējami. Dejot “Rūsiņā” reiz bija mans lielais sapnis un tagad, atskatoties uz pavadītajiem svētkiem saprotu, cik liela laime bija izdzīvot svētkus jau esot šī kolektīva sastāvā.”

Jānis Kokarevičs: “Lai gan līdz pašu Dziesmu un Deju svētku nedēļas vidum neizpratu, cik ļoti man ir laimējies “ieiet” vēsturē kā simtgades Dziesmu un Deju svētku dalībniekam, tad koncertos to es patiešām izjutu un novērtēju. Apkārt bija jūtama pacilājoša un pozitīva, patriotiska un sirsnīga atmosfēra, kas padarīja svētkus varenizdevušos.”

Laura Beāte Buliņa: “Sajūta, ka stāvi uz lielās Dziesmu un Deju svētku skatuves un dejo kopā ar tūkstošiem talantīgu, staltu, iznesīgu, smaidīgu, laimīgu un piepildītu dejotāju, ir maģiska. Izjutu sen nepiedzīvotas sajūtas, satraukumu, adrenalīnu, prieku, vienotību, mīlestību pret deju un tādu neaprakstāmu spēku, kuru ir iespējams sajust tikai dejotāja sirdī. Vēlos pateikt lielu paldies mūsu atraktīvajai, nesavtīgajai deju skolotājai Edītei un mīļu paldies “Rūsiņa” dejotājiem, jo tikai mēs kopā spējām radīt šo maģisko sajūtu!”

Miks Āre: “Svētki man nozīmēja pierādīšanu, ka Latvijā senču tradīcijas nekad neizzūd, darot to kopā ar fantastisku kolektīvu.”

Rainers Freivalds: “Piedaloties Latvijas 100gadei veltītajos Dziesmu un Deju svētkos, es jutos gandarīts par mūsu tautu, ka mēs visi spējam sanākt kopā vienā vietā un radīt šo svētku sajūtu gan dejojot, gan dziedot. Tā bija jautra, forša, tajā pašā laikā nedaudz nogurdinoša nedēļa. Bet ar lielu gandarījuma sajūtu! Bija fantastiska sajūta vēl reizi piedzīvot un izdejot deju šādā sastāvā, kādā mēs bijām visu šo laiku.”

Maija Skopāne: “Piedalīties 100gades Dziesmu un Deju svētkos man nozīmēja izdarīt kaut vai nelielu darbu par godu savai valstij, doties gājienā ar dzimtas relikviju – izšūtu blūzi, tā simboliski “atvedot” uz svētkiem savus Sibīriju izcietušos radus. Man vienkārši likās, ka man tur ir jābūt!”

                            PAROLE: RRRRRRRRRRRŪSIŅŠ

  • foto0001
  • foto0002
  • foto0003
  • foto0004
  • foto0005
  • foto0006
  • foto0007
  • foto0008
  • foto0009
  • foto0010
  • foto0011
  • foto0012
  • foto0013
  • foto0014
  • foto0015
  • foto0016
  • foto0017
  • foto0018
  • foto0019
  • foto0020
  • foto0021
  • foto0022
  • foto0023
  • foto0024
  • foto0025
  • foto0026
  • foto0027
  • foto0028