Divpadsmitie2017

Esat izauguši. Skolas gadiem nu jau ir teiktas ardievas, bet atmiņas, kas noārda visus laika ierobežojumus, kā atspulgi ilgi jo ilgi ļaus atcerēties tās daudzās reizes, kad likāt mums visiem sajūsmināties par savu darbīgumu, izdomu, varēšanu un jaunības prieka piepildīto skaistumu. Tā vien likās – pa kuru laiku Jūs to visu paspējat.

Atcerieties, ka šī joprojām mūžīgi mūžos būs Jūsu skola, un tai vienmēr Jūs paliksiet SAVĒJIE. Ne tikai Jūsu audzinātāja Inguna Ludborža, bet mēs visi gaidīsim Jūs laiku pa laikam ieciemojamies gan skolas svētku brīžos, gan tāpat vien starp diviem ikdienas brītiņiem.
Mēs ticam, ka aizejat, lai pasauli darītu labāku, piepildot to ar savas sirds brīnišķo gaismu. Esam pārliecināti, ka Jums tas izdosies, tāpēc vēlam TICĪBU sev, saviem spēkiem. “Nemaz nevajag tik lielu kā ābols, nevajag tik lielu kā plūme, pietiek, ja ir tāda kā sinepju graudiņš, magoņu sēkla, pietiek, ja ticība vispār ir.

Bet, ja tev ir tāds graudiņš, tāda sēkliņa, tāds apaugļots puteklītis, tad tu esi – tad tu spēj – tad tu vari. Tad tu vari teikt uz kalnu: “Pavirzies sānis!” – un kalns pavirzīsies.

Tad tu vari teikt ļaudīm: “Tauta!” – un visi Tev sekos. Tu mīļajai vari teikt: “Mana!” – un divi siltas rokas vīsies ap tavu kaklu.

Taču ir vajadzīgs šīs graudiņš, šī sēkliņa, šīs puteklītis. Bez tā tu neesi nekas. Nekas.”

Dzīvojiet skaisti, un lai Jums izdodas viss, labais, ko esat iecerējuši!

Ģimnāzijas saime.