(Uzvara bija tik tuvu)
Sešpadsmitā novembra vakarā Sporta centra tribīnēs nebija vietas, kur adatai nokrist, jo lieli un mazi līdzjutēji bija sanākuši gan no ģimnāzijas, gan no Gulbenes 2. vidusskolas, lai justu līdzi savām komandām ikgadējā Zvaigžņu spēļu turnīrā. Gāju es arī, jo mana sirds pieder ģimnāzijai un uz laukuma cīkstējās divi no maniem mīļajiem, dārgajiem, maniem zelta vienīgajiem 10.b klasē – Haris un Eģiks. Neesmu no bailīgajām, tādēļ nolēmu pateikt publiski visu, par ko mana sirds raudāja, šo spēli vērojot. Gan jau atradīsies kāds, kas gribēs pārmest man, ka no sporta nekā nesajēdzu, bet muti veru kā laidara vārtus. Neticiet! Basketbolu arī es esmu spēlējusi … pirms kādiem piecdesmit gadiem… fizkultūras stundās, būdama skolniece. Varbūt šis tas piemirsies, bet tas, kurā grozā jāiemet bumba, prātā ir palicis, un tur nu es pirmo piecpadsmit minūšu laikā noorientējos stabili.

Un tagad visu pēc kārtas. Nu smuki jau tas viss bija saorganizēts. Iesākumā abu skolu direktores teica uzmundrinājuma vārdus. Citēšu 2. vidusskolas direktores Edītes Kanaviņas sacīto: ”Lai šīs valsts varenie mācās no mums, jo, manuprāt, nav labākas vietas, kur apliecināt savu gudrību, spēku, veiklību, izdomu kā to darot sporta laukumā. Un nav labāka rezultāta sacensībās kā tad, kad uzvar draudzība.” Domājat, ka otrās vidusskolas spēlētāji to dzirdēja? Nē, jo citādi nebūtu spēlē kā zvēri cīnījušies, izraujot vienu grozu pēc otra. Vajadzēja draudzīgi – vienu šie, otru mūsēji, bet nekā. Lūk, kā 2. vidusskolā skolēni klausa savu direktori.
Nevienu sliktu vārdu nevaru teikt par Zemessardzes 25.bataljona Gulbenes rotas virsseržanta Guntara Sīmaņa parādīšanos laukumā un teiktajiem vārdiem. Jauns, stalts, iznesīgs, mundieris kā jenerālim. Aicināja būt patriotiem, nodziedāt himnu. Nu viss kā vajag. Tad parādījās šī vakara varoņi – vispirms mūsējie, visi zilā. Zilā – cerību krāsa, un, kā jau visi zina, cerība mirst pēdējā. Nebīstieties, cerība nenomira, jo nākamgad spēle būs, to zinu skaidri. Tātad šī vakara milži: Artūrs Garaissils, Linards Černoglazovs, Eduards Krukovskis, Haralds Vagulis, Alekss Dāvids, Kristaps Kanaviņš, Mikus Černoglazovs, Rinalds Upītis, Miks Freijs, Daniels Saliņš un Rainers Biezais. Visi uzvaras cerību spārnoti, apņēmības pilni galvu nolikt par ģimnāziju, bet nepadoties.
Tad nāca pretinieku komandas spēlētāji – visi sarkanā. Varat skatīties manās fotoliecībās – jau no paša sākuma tur kaut kas nebija tīrs: divi pērtiķēni mums visiem pūta miglu acīs, pat mūsu skudriņa neko nevarēja palīdzēt. Es centos saglabāt skaidru saprātu. Nospriedu, ka lietā likta maģija – citādi jau nevarēja būt. Sarkanie sāka mest vienu grozu pēc otra. No tās miglas mūsējo grozs pievilka bumbas kā magnēts. Tad mūsējie izdomāja likt lietā gudru taktiku – iemidzināt pretinieku modrību – un tīšām ļāva gūt ievērojamu pārsvaru. Tas nostrādāja. Tad sekoja izrāviens, un mūsējie trešajā ceturtdaļā gandrīz jau izlīdzināja rezultātu.
Skatījos, kā uz notiekošo reaģēja abu skolu sporta skolotāji. Mūsējā mierīgi un nesatricināmi – ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, pat ja tas sāk gruzdēt. Šamējiem divi sporta skolotāji un abi vīrieši. Nesaprotu, vai tiešām nekad mūžā par džentlmeņu cienīgu rīcību nav dzirdējuši, ka dāmai jādod priekšroka. Jā, visu pasauli neizmācīsi. Un tad vēl tie svilpaunieki pelēkajos kreklos. Nu nebija taisnīgi, ka pretinieku komandai biežāk ļāva bez kādiem šķēršļiem mest bumbu grozā kā mūsējiem. Varbūt arī tas notika maģisko dūmu iedarbības rezultātā. Un tad sāku pievērst uzmanību, ka laiku pa laikam par vienu iemetienu pretiniekam dod veselus trīs punktus, nevis divus kā mūsējiem. Es jau gribēju celties kājās un protestēt, bet tad laikam tie saprata un nokaunējās. Iedeva trīs punktus arī manam Eģikam – tā paliku sēžot, tiesa, kā uz adatām.
Spēles starplaikos tika izvingrināti skatītāji, sarīkotas mazās olimpiskās spēles līdzjutējiem, dažādām balvām apdāvināta vai puse tribīnēs sēdošo. Manā laikā gan tā nebija. Priekšnesumi – nu vesels koncerts, nemaz uz kultūras namu nav jāiet. Gaidīju, kad nāks fanes dejot ar spalvu pušķiem rokās – nesagaidīju, toties mūs visus iepriecināja kāds ārzemju breikotājs – nu varen lunkans un apmetīgs zellis.
Spēles noslēdzošajā daļā mūsējie izdomāja atkārtot savu taktisko gājienu ar pretinieka modrības iemidzināšanu. Gandrīz izdevās, tikai spēle izrādījās mazliet par īsu. Varbūt arī laiks miglas ietekmē paskrēja ātrāk, pretējā gadījumā mūsējie noteikti būtu panākuši un varbūt pat apsteiguši pretinieku. Nekas, nākošgad lai otrās vidusskolas spēlētāji saturas! Tad mūsējie ar smaidu uz lūpām (tak jau draudzība), bet zvērīgu degsmi sirdī ar uzviju atspēlēsies par savu šīs dienas zaudējumu.
Citādi viss spēlē bija lieliski, tikai no līdzjutēju kliedzieniem, saucieniem, svilpieniem mana kreisā auss ir zaudējusi dzirdi, ceru, ka ar laiku atiesies. Jā, arī nervus šī spēle mazliet pabojāja – ja turpmāk stundās pie desmitajiem b mazliet trīcēs rokas vai drebēs balss, ceru, ka viņi sapratīs. Malači mūsējie! Vienalga, mums jūs esat un būsiet paši labākie.

No visas sirds jūtot līdzi savējiem, skolotāja Ligita.

  • foto001
  • foto002
  • foto003
  • foto004
  • foto005
  • foto006
  • foto007
  • foto008
  • foto009
  • foto010
  • foto011
  • foto012
  • foto013
  • foto014
  • foto015
  • foto016
  • foto017
  • foto018
  • foto019
  • foto020
  • foto021
  • foto022
  • foto023
  • foto024
  • foto025
  • foto026
  • foto027
  • foto028
  • foto029
  • foto030
  • foto031
  • foto032
  • foto033
  • foto034
  • foto035
  • foto036
  • foto037
  • foto038
  • foto039
  • foto040
  • foto041
  • foto042
  • foto043
  • foto044
  • foto045
  • foto046
  • foto047
  • foto048
  • foto049
  • foto050
  • foto051
  • foto052
  • foto053
  • foto054
  • foto055
  • foto056
  • foto057
  • foto058
  • foto059
  • foto060
  • foto061
  • foto062
  • foto063
  • foto064
  • foto065
  • foto066
  • foto067
  • foto068
  • foto069
  • foto070
  • foto071
  • foto072
  • foto073
  • foto074
  • foto075
  • foto076
  • foto077
  • foto078
  • foto079